León, Meksika — vieta, kur saproti, ka balonu festivāli var būt arī pilnīgs kosmoss
Ir tādi pasākumi, uz kuriem tu brauc ar domu – būs forši.
Ir tādi, uz kuriem brauc ar domu – būs iespaidīgi.
Un tad ir León, Meksika, uz kuru aizbrauc, un pēc pirmās dienas saproti, ka vispār neesi bijis gatavs tam, kas te notiek.
2025. gada beigās mums bija iespēja piedalīties Festival Internacional del Globo. Uz papīra tas skan vienkārši – viens no lielākajiem gaisa balonu festivāliem pasaulē. Dzīvē tas nozīmē, ka pilsēta vairākas dienas dzīvo tikai debesīm, baloniem, mūzikai, cilvēkiem un emocijām, kuras īsti nevar ielikt ne bildēs, ne video.
Un, kā jau parasti, viss sākās nevis ar lidošanu, bet ar to, ka mēs aizgājām pastaigā… un netīšām apgājām Leónu divreiz.
Kā mēs gājām uz centru… un beigās apskatījām pus Meksiku (nu labi, varbūt 1/1000)
Pirmās dienas vēl bez baloniem. Tehnika ceļā, festivāls vēl tikai iesildās, un mums pēkšņi ir laiks. Bīstama kombinācija.
Plāns bija ļoti vienkāršs – aiziet līdz centram, paskatīties vienu vietu no “must see”, paēst kaut ko vietējo, un atpakaļ. Normāli cilvēki tā arī izdara.
Mēs, protams, nē.
Pajautājām AI, ko Leónā vajag redzēt. Saraksts bija garš, bet mēs sev apsolījām – nu labi, vienu, maksimums divas vietas. Rezultātā dienas beigās bijām redzējuši piecas, nogājuši nez cik kilometrus, atraduši ādas rajonu, nopirkuši cepures, un izskatījāmies pēc tūristiem, kas mēģina izlikties par vietējiem, kaut vietējie cepurēs nestaigā.
León ir Meksikas ādas galvaspilsēta. Tas nozīmē, ka tur var nopirkt visu – no jostas līdz kovboju zābakiem, un katrā veikalā tev liekas, ka bez šīs jakas tu vienkārši nevari dzīvot tālāk.
Pa ceļam bija viss:
Plaza Principal ar dzīvi, kas burbuļo kā prosecco,
Arco de la Calzada, kur obligāti jānofotografējas,
Templo Expiatorio, kas ir tik skaists, ka pat saule tur spīd pieklājīgāk,
un vēl miljons ieliņu, kurās gribas un var vienkārši pazust.
Un mēs vēl pat nebijām sākuši lidot.
Festivāla atklāšana, balons no konteinera un komanda, kas uzreiz kļuva par savējiem
Nākamā diena – festivāla sākums. Balons, kas vairākus mēnešus bija ceļojis pāri okeānam, beidzot stāv mūsu priekšā, un sākas tas, ko mēs saucam par “nu, tagad pa īstam”.
Izpako, pārbaudi, saliec, pieskrūvē, piesien, pārbaudi vēlreiz, uzliec sponsoru banneri, uzpildi gāzi, pārbaudi karabīnes, paskaties, vai viss tur, kur jābūt.
Un tad satikām savu komandu.
Jorge.
Miguel.
Jesús.
Pēc pirmajiem pieciem teikumiem, kurus neviens nesaprata bija skaidrs – viss, šitie ir savējie. Tie cilvēki, ar kuriem tu vari gan vilkt balonu pa dubļiem, gan smieties līdz asarām, gan stresot pirms lidojuma, gan ēst guakamajas trijos naktī un runāt par dzīvi, katram savā valodā, protams.
Bonusā izrādījās, ka visi strādā sponsora apavu veikalā. Dzīve dažreiz uzraksta labāku scenāriju nekā mēs paši varētu izdomāt. Šis, visticamāk, bija speciāli.
Atklāšanas ceremonija, mūzika, gaismas, cilvēki, un sajūta, ka esi kaut kādā milzīgā karnevālā, kur visi zina, ko dara, izņemot tevi.
Un tas ir labākais, kas var būt. Tik ļoti var apžilbt tikai Meksikā, un tas krietni vēl pirms tekilas.
Pirmais rīts, kad saproti, ka šis nav par baloniem, bet par kaut ko daudz lielāku
Pirmais lidojuma rīts.
Braucam pikapa kastē uz starta laukumu. Tumšs, auksts, miegs acīs, un pa ceļam tūkstošiem cilvēku. Nevis simti. Tūkstoši. Visi iet uz vienu vietu – skatīties, kā ceļas baloni.
Cilvēki māj, smaida, sauc, bērni satuntuļoti segās guļoši tiek nesti, kāds grib bildi, kāds grib hi-five, kāds vienkārši skatās tā, it kā mēs būtu daļa no kaut kā ļoti svarīga.
Un tad sākas.
Himna.
Karogs.
Militārais pārlidojums.
Saule lec.
Un vienlaikus sāk mosties kādi divi simti balonu.
Tajā brīdī kaut kas vienkārši pārslēdzas.
Un jā, es braucu pikapa kastē un raudu. Vairākas reizes. Un nemaz nekaunos.
Latvijas karogs Meksikas debesīs.
Pirmo reizi.
Tādas lietas nav iespējams noskatīties ar poker face.
Lidošana Leónā — kad tu lido un vienlaikus mēģini neiekļūt Spidermena elektrības tīklā
Ja pirms lidojuma sāksi domāt, kur nosēdīsies, tu nekad nepacelsies. Leónā tas nav teiciens, tā ir realitāte.
Te ir kalni, saule, kas stundas laikā uzgriež apkuri par +15 grādiem, vējš, kas pats nezina, ko grib, un elektrības vadi, kurus kāds acīmredzot savijis pēc piektdienas vakara.
Tu lido, pasažieri fotografējas, viss izskatās kā reklāmā, bet galvā notiek šaha partija ar vēju, reljefu un fizikas likumiem, vai tie tev ir pēdējā cerība.
Nosēšanās?
Atrodi vienu vienīgo spraugu starp vadiem, mājām, kokiem un žogiem.
Un, protams, tas ir kukurūzas lauks, tiešām, pilsētas vidū? Aleluja.
Bet mēs nolaižamies.
Vienmēr.
Un tieši tas ir tas moments, kad saproti, kāpēc mēs vispār to darām.
Parāde, končas, čības un bērni, kuri gaida šo dienu visu gadu
Festivāls nebeidzas ar lidojumu.
Pēc tam ir parāde pa pilsētu. Mēs braucam, mājam, dalām končas, dalām sponsoru dāvanas, un saproti, ka šeit tas viss nav tikai šovs.
Daudziem bērniem šī ir viena no gada lielākajām dienām.
Končas.
Balons.
Mūzika.
Krāsas.
Cilvēki no visas pasaules.
Un tu stāvi ar savu balonu un jūti, ka tas viss ir daudz vairāk nekā vienkārši lidošana.
Tur pat vislielākie skeptiķi paliek klusāki.
Festivāls, pēc kura tu jau zini, ka atgriezīsies
FIG nav tikai festivāls.
Tie ir cilvēki, kas kļūst par draugiem.
Komandas, kas kļūst par ģimeni.
Piloti, kurus satiec otrā pasaules malā un liekas, ka tikko vēl kopā lidojām Eiropā.
Tu stāvi starp simtiem balonu, skaties augšā, un saproti, ka mēs esam tikai maza daļa no kaut kā ļoti liela.
Un tas ir nenormāli skaisti.
Godīgi?
Mēs jau zinājām, ka brauksim atkal, vēl pirms bijām aizlidojuši mājās.
León nav vieta, kuru var izbaudīt vienā reizē.
Un laikam arī nevajag.
Ja vējš būs pareizais, mēs atgriezīsimies.
Un atkal krāsosim Meksikas debesis ar savu balonu. 🎈🇱🇻🇲🇽
Lai apskatītu pilnu galeriju – spied šeit!
