Kad bijām nokārtojuši licences un rokās turējām pilotu apliecības, sajūta bija gandrīz kā pēc izlaiduma. Papīrs ir, cepure gaisā, bet – ko tālāk? Abi stāvam, skatāmies viens uz otru: “Nu, kurpniek? Kur tad kurpes?” Jo pilots bez sava balona ir kā kurpnieks bez kurpēm – vari daudz runāt par ādu un šņorēm, bet ej un parādi rezultātu.
Un ja nu godīgi, tajā brīdī šķita – vieglāk izcelt džekpotu loterijā, nekā tikt pie sava gaisa balona. Tas nav tā, ka aiziet uz veikalu un paņem “vienu ar piekabi, lūdzu”. Vai, ja galīgi nav naudas, ieliec līzingā. Nekā. Gaisa balons ir kaut kas starp kuģi un ģimenes locekli – katram savs stāsts, sava karma, un nu nebūs tā, ka izvēlēsies no katalogiem, kā jaunu dīvānu.
Un tomēr – te nu viņš bija. Mūsu pirmais gaisa balons. Tiklīdz ieraudzījām tā krāsas – zils, melns, balts – vārds bija skaidrs: “Igaunis”. Nu gluži kā igauņu karogs, tikai balons. Ironija? Balons atbrauca pie mums no Lietuvas. Tā kā kārtīgā grieķu ģimenē… oi, atvainojiet – Baltiešu ģimenē. Vieni dod krāsas, otri balonu, trešie nosauc vārdā.
Pirmais grozs – un bērnu štābiņš
Līdz ar “Igauni” pie mums nonāca arī pirmais grozs. Ziemu tas pavadīja viesistabā, kur mēs to pucējām un tīrījām. Bērni to pārvērta par savu štābiņu, gulēja kā ligzdā un spēlējās “lidojumus”. Godīgi sakot, grozam ir kaut kāds īpašs spēks – tajā iekāpjot, visi kļūst mazliet par bērniem.
Protams, pirmā tehnika bija lietota, ar savu nobraukumu un skrambām, bet mums tā bija kā ģimenes loceklis. Ne gluži mīļāks par bērniem (lai bērni nepārprot 😅), bet uzreiz aiz viņiem.
Visi nav mūsu, puse tikai un kāds vēl pietrūkst.
Pirmie lidojumi ar “Igauni”
Ar “Igauņa” palīdzību mēs pavadījām pirmos n-tos lidojumus. Rītos, vakaros, draugus, radus, kaimiņus – visus lidinājām pa divām reizēm, jo vajadzēja krāt stundas un pieredzi.
Bērni, protams, bija pirmie pasažieri – reizēm ar sajūsmu, reizēm ar nelielu “pret” sejas izteiksmi, bet bez vardarbības, protams.
Un tad pienāca brīdis – esam gatavi īstiem pasažieriem. Tikai… kur viņi visi? Nē nu, draugi atveda draugus, Instagram arī sāka darboties, bet vajadzēja kaut ko lielāku. Un tad vienā vakarā ideja: kāpēc ne Igaunijā?
“Igaunis” rīta lidojumā, migla un pirmais saules stars.
Kā mēs iekritām Igaunijā
Mums tas bija loģiski – kaimiņvalsts tuvāk nekā dažas Latvijas malas, un “Igaunis” taču pats rāda virzienu. No brīža, kad izdomājām, līdz pirmajiem oficiālajiem pasažieriem Igaunijā, pagāja labi ja pāris nedēļas. Un tad maisam gals bija vaļā.
Lidot Igaunijā mums bija kā pāriet uz jaunu skolu pēc pamatskolas. Jauna valoda, jaunas sejas, jauni noteikumi. Pirmie lidojumi – ar slapjām padusēm un mīkstiem ceļgaliem. Bet tā ir pieaugšana – ar liftu pieaugušo pasaulē.
Tur ir savas nianses: lidostas katrā pilsētā, radio sarunas ar gaisa satiksmes kontroli jau pirmajā lidojumā, purvi un meži, kas līmenī ar mūsu lielākajiem rezervātiem. Šodien pārlidot Tartu lidostas skrejceļu šķiet nieks, bet toreiz tas bija kosmoss.
Tik daudz ir meži Igaunijā, uz visām pusēm.
Ko mums devusi Igaunija
Visvairāk – cilvēkus un stāstus.
Mums ir draugi katrā pilsētā, aģenti, kas palīdz, naktsmājas, kur vienmēr gaida. Reizēm pat pļaviņa nopļauta tieši mums pie pilsētas malas, lai varam pacelties.
Stāsti par Tartu studentu gadiem, par dzimtajām mājām, kas pēkšņi redzamas no augšas, par lielākajām gurķu audzētavām valstī.
Un vēl viens fenomens – visi igauņi māk latviski pateikt vārdu “saldējums”. Bet neviens nevar izskaidrot – kāpēc. 🤷♀️
Virs Tartu, Igaunijā. Pilnā nopietnībā.
Pirmā nodaļa noslēgta
Labākie stāsti dzimuši tieši Igaunijā – un tas viss nieka divu gadu laikā. Šodien “Igaunis” jau pensijā, bet mēs – ar diviem gaisa kuģiem un karavānu – turpinām roadtripus uz Igauniju.
Un ticiet – tas viss joprojām izklausās pēc pasakas. Bet tā nav. Tā ir mūsu dzīve, kas vienkārši aizlidoja pa gaisu.
Ceļā uz nākamo piedzīvojumu Francijā.
Nākamajā stāstā – par atgriešanos Francijā, tajā pašā liktenīgajā pļaviņā, kur reiz tikai sapņojām. Šoreiz jau paši kā piloti. Un ar bēbīti grozā. 🚀
