Ir brīži, kad lidošana ar gaisa balonu vairs nav tikai lidošana — tā kļūst par dzīvu sapni, no kura nemaz negribas mosties.
AlUla bija tieši tāds sapnis.
Saūda Arābijas ziemeļrietumos, pašā tuksneša sirdī, slēpjas vieta, kas šķiet pārāk skaista, lai būtu īsta. Bezgalīgi smilšakmens kanjoni, zeltainas klintis, senas kapenes, kas izcirstas akmenī, un tad — saulei austot — debesīs ceļas desmitiem balonu. 
Tas nav vienkārši lidojums, tas ir kā šķirstot filmu kadru, kur vēsture, daba un maģija satiekas vienā ainā.
Mēs vienmēr sakām, ka gaisa balons aizved uz vietām, par kurām nemaz nezināji. Šoreiz tas mūs aizveda pasaules brīnumā.
Ierašanās – “Ieknieb! Vai šī ir realitāte?”
Pirms ielidojām Saūda Arābijā, mēs īsti nezinājām, ko gaidīt. Tuksnesi? Jā. Bet šādu tuksnesi?
Biju domājusi par smiltīm, kāpām un dažām kamieļu pēdām… bet AlUla izrādījās pilnīgi cita pasaule – dzīva, elpojoša, gaismā mirgojoša oāze.
Tūkstošiem gadu šī vieta bijusi kultūru un civilizāciju krustceles – tirgotāji, ceļotāji un valdnieki šeit atstājuši savas pēdas. Katrs akmens stāsta stāstu, un katra ēna glabā atmiņu par pagātni.
Tuksneša vidū slejas Hegra – Saūda Arābijas pirmais UNESCO Pasaules mantojuma objekts, vieta, kur atrodas vairāk nekā simts senas kapenes, izcirstas akmenī. Tās radījuši nabatieši – tie paši, kas uzbūvēja Petru Jordānijā.
No augšas Hegra izskatās kā logs uz pagātni – perfektas formas, kluss spēks un sajūta, ka esi nonācis starp gadsimtiem. Tas ir brīnums, kas jāredz, jāelpo un jāsajūt.
Rīti tuksnesī – kad laiks apstājas
AlUla Skies Festival pats par sevi bija mākslas darbs – svētki debesīm un draudzībai, notikums, kur katrs rīts sākās ar liesmu un klusumu.
Piecos no rīta ventilatori ierūcas un degļi iedegas, smiltis iekrāsojas rozā, un saule sāk gleznot debesis.
Lidot virs Hegra kapenēm saullēktā ir kā atgriezties pagātnē bez mašīnas un laika zonas. Zem tevis – tūkstošiem gadu senas kapenes, virs tevis — mūžīgās debesis. Un tu pats – starp divām pasaulēm.
Nav trokšņa. Nav steigas. Tikai vējš un klusi degošā liesma, kas tevi nes pāri vēsturei.
Brīdis, kad saproti – jā, gaisa balons patiešām ir maģija.
Mēs esam lidojuši pāri mežiem, ezeriem un pilsētām, bet AlUla ir cita planēta.
Un dažas dienas mums bija privilēģija būt tās debesīs.
Cilvēki – tīri, sirsnīgi, īsti
Pirmā lieta, kas mūs patiesi aizkustināja, bija cilvēki.
Saudi ir neticami viesmīlīgi – sirsnīgi, vienkārši un patiesi.
Viņu smaidi nav “treniņā iegūti” tūrisma nolūkiem, tie nāk no sirds. Jā, grūti bija pierast pie sieviešu aizegtajām sejām, toties tās acis, kuras vienlaicīgi spēja nodot gan ziņkārīgu skatienu, gan patiesu smaidu.
Šī tauta ir lepna, bet ne iedomīga. Viņi dzīvo saskaņā ar dabu un viens ar otru, un viņu laipnība šķiet kā elpa no pagātnes – tīra un neskarta.
Protams, ne viss bija tik eksotisks. Pat tuksneša vidū, šajā mazajā (pēc mūsu mērauklas – pavisam sīkajā) pilsētiņā, mēs atradām Starbucks! ☕️
Un jā, mēs bijām atvērti jaunajam, bet kafiju gan izvēlējāmies ar pazīstamu garšu.
Pārējais – ēdiens, cilvēki, smiltis un saule – bija piedzīvojums, ko mēs pieņēmām ar atplestu sirdi.
Piloti, draugi un brīnumi zem degošās saules
Gaisa balonistu pasaule ir maza, bet tās draudzības saites – milzīgas.
Un AlUla to pierādīja ar uzviju.
Katrs lidojums bija kā orķestris, kurā visi zināja savu partiju – piloti, komanda, organizatori un vietējie.
Serhana humors piecos no rīta, Hjustona mierīgā balss ēterā, Kortnijas maigā pacietība un Rafi spēja organizēt neiespējamo – mēs joprojām smaidām, to atceroties.
Organizatori no Hero Balloons bija īsti profesionāļi.
Pārdomāts līdz pēdējam sīkumam – no loģistikas līdz vakara pasākumiem.
Karstums, smiltis, simtiem kilogramu tehnikas – viss tika paveikts ar smaidu un nevainojamu ritmu.
Vakari zem zvaigznēm, arābu kafija, sarunas un Night Glow pasākumi pie Ziloņu klints, kas pārvērta tuksnesi par LasVegasas cienīgu šovu.
Tā bija pieredze, kas atgādināja, kāpēc mēs vispār lidojam – ne tikai debesīs, bet arī cilvēku starpā.
Smiltis, kas palika līdzi
Mājās mēs atvedām daudz vairāk kā tikai atmiņas.
Mūsu balonā joprojām ir AlUlas tuksneša smiltis – tās ieķērušās audumā un nekrīt ārā.
Mēs esam lidojuši cauri lietum, dubļiem, rasai un sniegam, bet šis tuksnesis mums pielipis kā pirts slotas lapa.
Kaut kā simboliski, vai ne?
Dažās vietās dvēsele vienkārši paliek.
Un mēs apsolījām – atgriezīsimies un tās smiltis aizvedīsim atpakaļ.
Ko pasaule dod tiem, kas lido
Lidošana ar gaisa balonu dod vairāk nekā tikai skatu no augšas.
Tā atver durvis uz vietām, cilvēkiem un kultūrām, kurām Tu citādi nekad nepieskartos.
Tā iemāca pacietību, pazemību un spēju apstāties.
AlUla mums atgādināja, kāpēc mēs to darām.
Ne jau dēļ kilometriem vai rekordiem. Bet dēļ mirkļiem – tiem klusiem, sirsnīgiem brīžiem, kad saproti, ka esi dzīvs, pateicīgs un mazliet apreibis no pasaules skaistuma.
Līdz nākamajai reizei
Kad pakojām balonu telts aizsegā un 40 grādu karstumā un tuksneša vējš lēnām dzēsa pēdējās liesmas, mēs tikai smaidījām, ar tuksneša smiltīm pilnu muti.
Šis nebija kārtējais pasākums – tas bija dzīves stāsts, ko nesīsim līdzi vēl ilgi.
Mēs atbraucām kā ziņkārīgi piloti.
Prom devāmies kā sapņotāji, draugi un stāstnieki.
Un, jā – mēs noteikti atgriezīsimies.
Mums vēl jāaizved mājās atlikusī tuksneša sauja.
Daina & Andis no Latvijas
Piloti, sapņotāji un mūžīgi pateicīgi vējam, kas mūs aiznesa turp. 🎈
